|
Hindi | Macedonian | Chinese | Korean | Swedish | Czech | Hungarian | Amharic | Norwegian | Finnish | Croatian | |
 |
|
|
"Bnei
Baruch"
Copyright © 1996-2010. Bnei Baruch. All rights reserved. | |
Ja mēs sāksim pētīt sevi, tad atklāsim, ka esam ierobežoti mūsu pētījumos: mūsu 5 maņu orgāni ļauj mums sajust "kaut ko", kas eksistē apkārt, ārpus mums. Ja mums būtu cita redze, teiksim, rentgena vai ultra-infra frekvenču diapazonā, mēs pasauli redzētu pavisam savādāku. Ja mūsu dzirde būtu citā diapazonā, mēs dzirdētu pavisam citas skaņas. Ja oža un tauste būtu savādākas, mēs justu visu ar tām jūtamo pavisam [pilnīgi] citādi.
Acīm redzams, ka tas, ko mēs jūtam, ir kāds fragments no "kaut kā", kas eksistē apkārt mums. Un šo jūtamo fragmentu mēs saucam par "mūsu pasauli".
Visa modernā zinātne šodien jau pieņem kā patiesību faktu, ka cilvēks savos pasaules pētījumos ir iekalts ar savu maņu orgānu robežās un tāpēc visi mūsu priekšstati un mērījumi ir subjektīvi. Pati zinātne ir konstatējusi, ka mērījumu rezultāti ir atkarīgi pat no tā, KAS mēra, t.i. ir subjektīvi.
Pieņemsim, ka uz citām planetām ir citi radījumi ar citiem maņu orgāniem. Dabiski, ka saskaņā ar viņu maņu orgāniem arī veidojas viņu priekšstats par apkārtējo pasauli un, protams, tā pēc viņu priekšstata, iespējams, pilnīgi nav tāda, kā mūsējā.
Mūsu uztveres relativitātes zinātne, tai skaitā arī relativitātes teorija, liecina, ka viss ar mūsu maņu orgāniem uztveramais ir pareizs tikai attiecībā pret mums. Iegūtie priekšstati ir relatīvi, jo laika, telpas un vietas jēdzieni neeksistē, bet ir relatīvi, eksistē relatīvi mums. Un ja mūsos neeksistētu iekšējie laika, vietas, telpas jēdzieni, tad mēs arī tos uztvertu citādi.
Rezultātā var teikt, ka cilvēks ir maza kārbiņa, kāda melna kastīte, sevī noslēgta sistēma. Viss kas tiek iekšā - to viņš zina, jut, un šo jūtu kopsavilkumu sauc "mana pasaule", "šī pasaule" vai vienkārši "pasaule". Bet viss, kas varbūt eksistē ārpus cilvēka, ārpus šīs kastītes, bet kas netiek iekšā - tas nav zināms cilvēkam un viņš pat nevar noprast, ka tur, ārpus viņa jūtām, ir vēl kaut kas.
Cilvēku savās sajūtās pilnīgi ierobežo viņa 5 maņu orgāni. Viņš ir ierobežots tik stipri, ka nav spējīgs iedomāties kaut kādu papildu maņu orgānu. Un nekad nevarēs izveidot vai pat iztēlot to, jo cilvēkā nekad neradīsies vēlēšanās uz to, kā viņā nav, tāpat kā nerodas mūsos vēl viena, sestā pirksta trūkuma sajūta.
Tāpēc visas ierīces, kuras izveido cilvēks, un visas pētīšanas metodes tikai paplašina mūsu maņu orgānu diapazonu bet neizveido jaunus. Mūsu maņu orgāni pilnīgi mūs apmierina, jo tādi mēs esam radīti. Bet tā kā citi maņu orgāni nozīmē "citu radījumu", to esamību mēs nekad nevarēsim iedomāties, jo atrodamies mūsu radījuma stāvoklī, nevis ārpus tā. Un tāpēc nekad nevarēsim iedomāties, kas mums trūkst, lai sajustu apkārtējo citādāk, nekā jūtam to ar mūsu tagadējiem maņu orgāniem.
Lai kā neattīstītos cilvēce savā tehniskajā progresā, tā nekad nevarēs iziet no piecu maņu orgānu robežām. Mūsu 5 maņu orgāni veido mūsu absolūto izpratnes robežu.
Bet, tā kā mūsu fantāzija nav nekas cits kā izdomas auglis, kas balstīts uz tiem pašiem pieciem maņu orgāniem, tad nekad mēs nevarēsim iedomāties kaut ko, kas nav līdzīgs mums vai apkārtējai pasaulei. Ja, piemēram, cilvēks grib uzzīmēt kaut ko pilnīgi atšķirīgu no mūsu pasaules, viņš tik un tā attēlos mūsu pasaules objektu elementus.
Varbūt tajā pašā telpā (kaut gan arī "mūsu" telpa ir tikai kaut kādā noteiktā veidā uztverama, jūtama substance) eksistē citas pasaules, būtnes. Bet priekš mums tās ir "caurspīdīgas", mēs tās nejūtam, neskatoties uz to, ka varam aizņemt kopā ar tām vienu telpu. Es šeit tīši lietoju jēdzienu "telpa" mūsu ierobežotā izpratnē, lai dotu piemēru, kā mēs nejūtam to, kas nav jūtams ar mūsu maņu orgāniem. Patiesībā pat telpai nav nekādas jēgas - citās sajūtās tā ir pavisam cita. Pameģiniet, piemēram, iedomāties, ko redzētu cilvēks, ja viņam būtu rentgena redze - cik lielā mērā izmainītos pasaules izskats, tās uztvere, ja izmainītos diapazons tikai vienam no mūsu orgāniem!
Ļoti iespējams, ka kopā ar mums, vienā telpā atrodas arī citas pasaules. Bet mēs ar tām nesaskaramies. Tās atrodas citā dimensijā, mēs tās nekad neizpratīsim, ja paliksim tikai mūsu dabas robežās. Acīmredzot, citā, pilnā, īstā pasaulē atrodas visa, kas notiek ar mums, cēloņi, dzimšanas un nāves cēloņi, iespējams, arī mūsu rīcību sekas.
Starp mums atrodas cilvēki, kas ir ieguvuši papildu maņu orgānus, kuri ļauj viņiem sajust citu, plašāku patiesību tajā pašā mūsu pasaulē. Viņiem izdevies it kā pavērt savu sajūtu robežas un ieraudzīt visus posmus, kuri notiek pirms cilvēka dzimšanas mūsu pasaulē un kuri seko pēc viņa nāves. Izejot no mūsu sajūtu robežām, šie cilvēki redz savādāku visa radītā ainu - ar tā cēloņiem un sekām. Tajā pašā laikā mēs varam vērot tikai nelielu fragmentu, neredzot ne ar mums notiekošā cēloņus, ne mūsu rīcību sekas.
Cilvēki, tādi paši kā mēs, bet ieguvuši papildu maņu orgānus, tiek saukti par kabalistiem jo ir ieguvuši iespēju "lekabel" - "saņemt" augstākās zināšanas, baudu, spēku. Pati metode, kas ļauj iziet ārpus mūsu dabas robežām, tiek saukta par "Kabalu", jo ļauj saņemt un izprast visu, kas atrodas ārpus mūsu dabas, izprast patieso, "ārējo" visumu. Par slepeno šī zinātne tiek saukta tāpēc, ka ir paslēpta no mums, tiem, kuri ir dzimuši un dzīvo savu piecu maņu orgānu robežās.
Kabalas metode ir paredzēta cilvēkam un ļauj iegūt no dzimšanas trūkstošas īpašības-vēlēšanās, ar kuru palīdzību cilvēks var iegūt visas pasaules patieso izjūtu. Tādā veidā jebkurš cilvēks, mācoties Kabalu, var iziet no mūsu pasaules robežām un izprast citas puses īsto pasauli, kura ir apkārt mums un kurā mēs patiesībā eksistējam.
Pati metode ir dziļa un sarežģīta, bet jebkurš, dzimis uz Zemes var to apgūt.
Jo vairāk, kabalisti apgalvo, ka cilvēks, kamēr nesasniegs īsto izjūtu un eksistenci, neizies savas Zemes dzīves laikā no savas pasaules robežām, būs spiests piedzimt šinī pasaulē atkal un atkal - kamēr nepanāks eksistenci visuma pilnā apjomā.
Kabalisti, t.i. tie, kas vienlaicīgi jūt un dzīvo pilnā, patiesā dimensijā, paziņo mums savus jēdzienus. Viņi saka, ka bez mūsu pasaules vēl eksistē liels daudzums citu. Un visi tie līdzīgi koncentriskām sfērām atrodas viens otrā, bet mūsu, viszemāka pasaule, atrodas šā centrālajā vismazākajā sfērā, visu sfēru centrā. Un to mēs saucam par mūsu visumu. (sk. Ari dzejoli).
Katra no sfērām saucas par pasauli. Pavisam ir 5 sfēras, pasaules. Tie, kas atrodas kādā sfērā var just tikai savējo un zemākās sfēras, bet augšējās nevar. Tāpēc mēs savā pasaulē, viszemākajā sfērā, varam just tikai mūsu pasauli. Bet, ja cilvēks savās sajūtās paceļas augstākā sfērā, viņš jūt arī zemākās. Tāpēc kabalisti savās sajūtās vienkārši dzīvo vairākās pasaulēs vienlaicīgi un tādēļ zina visus notikumu cēloņus un sekas.
Ar Kabalas palīdzību, iegustot papildus maņu orgānus un tādējādi paplašinot uztveres robežas, cilvēks "redz" aizvien plašāku vides ainu. Viņa pasaulīte no maza patiesības fragmenta pārvēršas pasaules sistēmas pilnā ainā. Tā dēļ visi notikumi, visas domas, rīcības, viss kļūst skaidrs, jo cilvēks izprat to avotu.
Katru reizi uz katras pakāpes aizvien plašāk pavērusies aina tiek saukta "šī, viņa pasaule", tāpēc ka tā ir kļuvusi par attiecīgā cilvēka pasauli, bet tas, ko viņš vēl nav izpratis, šis papildu fragments, kuru viņš izpratīs nākamajā pakāpē, tiek saukts par "nākotnes pasauli", jo savā nākotnes stāvoklī, varbūt pēc brīža, viņš to izpratīs.
Metode, kura dod iespēju ar savām sajūtām ieiet pilnā pasaulē, šīs pasaules absolūti skaidra un patiesa apgūšana balstās uz vienīgo galveno garīgo īpašību: tā kā garīgā pasaulē nav materiālo ķermeņu un robežu, tad visas atšķirības starp garīgiem objektiem, garīgiem ķermeņiem atrodas tikai to īpašību sakrišanā vai atšķirībā.
Ja divi garīgie objekti ir vienādi savās īpašībās, tad viņi apvienojas vienā, jo garīgā pasaule ir īpašību, vēlēšanos pasaule. Bet ja divi garīgie objekti-vēlēšanās atšķiras viens no otra, tad savu vēlēšanos atšķirības robežās tie tiek uzskatīti par attāliem, bet savu vēlēšanos sakrišanas robežās - par tuviem.
Garīgā telpa - tā nav fiziskā telpa, bet vēlēšanos lauks, kur par augstāko vēlēšanos tiek pieņemta Radītāja īpašība-vēlēšanās, bet par zemāko - Viņam pretēja. Starp šīm malējām vēlmēm eksistē 5 pamatpakāpes, starpposmi-vēlēšanās, kas tiek saukti par pasaulēm.
Cilvēks ar savu vēlmju-īpašību palīdzību var pārvietoties pa šīm pasaulēm-posmiem atkarībā no tā, kā mainās viņa vēlmes. Tiklīdz cilvēka vēlēšanās kļūst līdzīgas kaut kādas noteiktas pakāpes vēlmēm, viņš savās iekšējās sajūtās uzreiz ar to savienojas, jo sakrit to īpašības.
Cilvēks dzimst viszemākās pakāpes, pilnīgi egoistiskas vēlēšanās, līmenī, kurš tiek saukts par "mūsu pasauli". Tomēr cilvēka uzdevums, vēl esot ieģērbtam fiziskā ķermenī, ir iziet visu pasauļu pakāpes un saplūst savās sajūtās ar Radītāju - augstāko pakāpi. Tādā gadījumā cilvēks sevī visas pasaules, visas vēlēšanās, sapludina ar Radītāja īpašībām. Viņš kļūst kā Radītājs - Radījuma mērķis.
Mūsu pasaulē mēs sajūtas saņemam no ārienes pēc tā paša īpašību sakrišanas principa: lai sajustu kaut ko no ārpuses, iekšējā maņu orgānā jābūt tādām pašām īpašībām, kā tas ir arī jūtamajā objektā. Tas ir līdzīgi radiouztvērējam: pieņemošais konturs pats izveido svārstības, kādas ir pieņemamajam vilnim, citādāk viņš to nejutīs. Toties sajutīs tieši to vilni, vienu no daudziem, kurš būs līdzīgs viņa īpašībām. Tā arī mēs no ārpuses jūtam tikai to, kam ir līdzība mums iekšā.
Vēl vairāk, mēs pat nejūtam to, kas ir ārpus mums, bet jūtam tikai mūsu reakcijas uz ārējo iedarbību. Piemēram, mēs nepieņemam skaņu no ārienes tieši, bet jūtam mūsu auss membrānas vibrācijas, kas rodas no skaņas avota izraisīta gaisa vilņa spiediena. Tādējādi mēs paši "pieņemam", jūtam nevis vilni, bet mūsu reakciju uz tā spiedienu. Visi mūsu maņu orgāni ir ierīkoti tā, ka mēs tikai reaģējam, "atsaucamies" uz kaut kādu ārējo kairinātāju, bet jūtam sevī nevis viņu pašu, un ne to, kas nāk no viņa, bet savas iekšējās reakcijas uz kaut ko pārejošu. Tas ir, galu galā jūtam mūs pašus.
Bet lai arī tādā veidā reaģētu uz ārējo kairinātāju, mūsos jābūt īpašībai, līdzīgai tam. Piemēram, cilvēks reaģē uz pārestību, bet pele - nē, tāpēc ka viņā nav šīs īpašības. Tā arī cilvēks savukārt nereaģē uz kaut kādām garīgo spēku izpausmēm, jo nav viņā līdzīgu īpašību.
Toties, ja cilvēks iegūst garīgas īpašības, tad, līdzīgi radiouztvērējam, viņš nekavējoties kļūst uztvērīgs pret attiecīgajām ārpuse esošajām īpašībām un spēkiem. Tikai pēc jauno īpašību iegūšanas cilvēks var sākt just jauno pasauli sev apkārt.
Tieši tāpat mēs savas pasaules piemēros varam redzēt, ka neattīstīts cilvēks atšķiras no attīstīta ar to, ka pēdējais ir vairāk ieguvis visdažādākās zināšanas, sajūtas, īpašības, un tāpēc viņš ir spējīgs lielākā mērā saprast un sajust signālus no ārpuses. Tikai ar to arī cilvēki viens no otra atšķiras.
Kabbalah International